Indijas okeāna piekraste - kultūru kokteilis!

Kā kulminācija Kenijas krāsainībai ir Indijas okeāna piekraste, kuru pārsvarā apdzīvo Suahili cilts cilvēki. Viņu senči ir arābu tirgotāji un indieši, kas sajaukušies ar vietējiem Āfrikas iedzīvotājiem. Šo kultūru sajaukumu, kas veidojies gadsimtu gaitā var raksturot kā neatkārtojamu garšvielu maisījumu. Ostas pilsēta Mombasa ir kā Bābele, kur sadzīvo visdažādākās kultūras, ēdieni, valodas un reliģijas.  Krāšņā kokteiļa apburtas dodamies tālāk pa piekrasti uz ziemeļiem, lai nokļūtu Lamu salā Indijas okeānā, kas ir tūrisma nesabojāta paradīze.  Tā kā tūrisma infrastruktūra nav pārāk attīstīta, turklāt ierodamies tukšajā sezonā, salā iespējams uzturēties ar pavisam nelieliem līdzekļiem. Nelielā arābu tirgotāju izveidotā piestātnes pilsētiņā ar šaurām ieliņām dažādas kravas pārnēsā ēzelīši (mašīnas un motocikli uz salas nav) un gaisā virmo kardamona un kanēļa aromāts. Vakarus baudām pilsētas piestātnē vai baltajās smilšu kāpās ar kafiju vai kokosriekstu vīnu. Salas piestātnē pietauvotas neskaitāmas buru laivas, kurās var vizināties tūristi un ar, kurām zvejnieki brauc okeānā zvejot. Arī burāšanas tradīcijas gadsimtu gaitā nav mainījušās – jūrnieki orientējas okeānā pēc vēja un zvaigznēm. Nedēļas laikā esam iefiltrējušās salas dzīvē tik ļoti, ka esam kļuvušas par savējām. Jauniegūtie draugi mūs aizved uz Suahili kāzām. Tās notiek vairākas dienas. Vienu dienu tiekam vakara svinību daļā, kas norisinās laukā nožogotā teritorijā un, kur atļauts piedalīties tikai sievietēm. Dažādu vecumu sievietes dejo aplī ritmiskas vietējās mūzikas pavadījumā, savukārt vīrieši pulcējas aiz sētas un pa tajā esošajām spraugām kāri skatās uz dejojošajām skaistulēm. Salā dzīvojošie lielākā daļa ir musulmaņi un kāzu dalībnieces attiecīgi tērpušās dažādu variāciju krāšņos musulmaņu sieviešu tradicionālajos tērpos (Kenijā sauktus par bui bui) vai nu aizsedzot visu seju, vai nu tikai ar lakatu ap galvu. Pāris dienas vēlāk iesaistāmies citu kāzu ballītē, kurā piedalās gan vīrieši, gan sievietes. Skaļu bungu ritmu pavadījumā un spoži spīdot pilnmēnesim dejojam pa smiltīm.

Jau tā ne pārāk lielo tūristu skaitu Lamu salā katastrofāli samazinājis Somālijas tuvums un tās pirātu aktivitātes. Kamēr esam uz Lamu, no blakus esošās Mandas salas Somālijas pirāti nolaupījuši Franču sievieti.  Daži no palikušajiem tūristiem pēc šī notikuma strauji atstāj salu. Mūsu vietējie draugi kļūst krietni satraukušies par mūsu drošību un domā, ka arī mēs pametīsim Lamu. Bet mēs tik ļoti esam apreibušas no nepieradinātās paradīzes šarma, ka paliekam un turpinām baudīt tās burvību. Šauro ieliņu malās iespējams nobaudīt dažādus Āfrikas un arābu virtuves ēdienus. 

Mombasa - Fort Jesus

Lamu sala

Viktorijas ezers

Mūsu mērķis ir Viktorijas ezers un tā 65 km² lielā Mfangano sala, ko apdzīvo Suba cilts. Uz salas var nokļūt, braucot 2,5 h ar laivu no sauszemes. Viktorijas ezers ir gandrīz 68 800 km²  liels un pēc platības ir lielākais tropiskais ezers pasaulē. Mfangano salā virmo neskartā pirmatnība. Mūs pārsteidz klusumā skanošās dīvainās putnu balsis, mangrovēs piesietās koka laivas un salas vidū esošais kalns, aiz kura aizķēries balts mākonis. Šeit neko dižu dārzā nevar izaudzēt, jo lietus līst ļoti reti. Visi produkti uz salu tiek atgādāti ar laivu. Nakšņojam Suba cilts etnogrāfiskajā muzejā, kur blakus šķēpiem, vairogiem un dažādos rituālos izmantotām maskām mūs sagaida 5cm liels prusaks. Ņemu piemēru no vietējiem un gatavojos nopeldēties ezerā, neskatoties uz manas vācu kolēģes Evas iebildumiem, ka tropos saldūdenī peldēties nedrīkst. Tur esot visādi kukaiņi parazīti un vēl pirms kāda laika Viktorijas ezerā esot mitinājušies krokodili. Tā kā pēdējos trīs mēnešus dzīvojot sarkano smilšu putekļos bez dušas, biju neizsakāmi laimīga ieraugot ezera ūdeni un jau prātā izsapņojusi savu iegremdēšanos tajā, Evas aizrādījumi izgaisa kaut kur tālumā. Vietējie iedzīvotāji bija patīkami pārsteigti ne tikai par mūsu ierašanos uz salas, bet arī par solidaritāti peldoties kopā ar viņiem.  Pa nakti ezera virsma tālumā pārklājas ar neskaitāmiem spožiem punktiem, kas ir citu salu zvejnieki un ar pie laivām piestiprinātām petrolejas lampām devušies zvejot zivis. Laivas, kas pārvadā cilvēkus, nepiestāj piestātnēs, jo tur tādas vienkārši nav. Kad ir pāris metri līdz krastam, pasažieri novelk kurpes un no laivas lec paši ūdenī, bet citi samaksā aptuveni 5 santīmus un viņus ar visām somām sagaida un aiznes stipri vīri, kuri dežurē krastā. Arī mēs izmantojām šo dīvaino pakalpojumu, kas sākumā likās jocīgi, bet redzot cik profesionāli tieku pacelta kā pūciņa ar visu somu un aiznesta pa ūdeni, jutos jau ērtāk.  

Kakamega lietus mežs

Mūs pārsteidz Kakamega lietus mežs, kas ir senākais mežs Kenijā. Starp liānām un augstajām koku lapotnēm lēkā dažādu retu sugu pērtiķi. Džungļu mitrais tropiskais gaiss mūs pārklāj ar vieglu rasu. Saule knapi izlaužas starp lietus lāšu pielijušām koku lapām. Vairākus kilometrus garo pastaigu esam sākušas līdz ar saullēktu, jo katru dienu pēcpusdienā mežā noteikti līst. Tāpēc jau tas ir lietus mežs.  Kad dodamies prom, uz meža ceļa pēcpusdienas atpūtai nodevušās paviānu ģimenes. Mums tuvojoties, lielie dzīvnieki slinki paiet malā un lēnām ieiet džungļu biezoknī. Jūtamies vainīgas, ka esam tos iztraucējušas, jo mūsu virzienā vērstie skatieni vēsta nepārprotamu neapmierinātību. 

Masaji

Dodoties uz Maasai Mara dabas parku pie Tanzānijas robežas, kur rudenī notiek lielā savvaļas dzīvnieku migrācija, esam pārsteigtas redzot Masaju cilts dzīves veidu. Tā ir vienīgā Kenijas cilts, kas turas pie gadsimtiem senām dzīvošanas tradīcijām un absolūti atsakās adaptēties mūsdienu pasaulē. Šīs cilts pārstāvji tērpušies sarkanos lakatos gana savus mājlopus, kas cenšas atrast ko ēdamu tuksnešainajā augsnē. Masaji neko neaudzē, tikai tur milzīgus mājlopu ganāmpulkus. Nevienu no savām kazām vai aitām viņi nekad nepārdos, jo viņiem ar lopiņiem esot dvēseliska saikne. Sausuma periodos šajā teritorijā klājas grūti gan Masajiem, gan lopiņiem. Ja viņi pārdotu kaut pāris mājlopus, viņi varētu atļauties pārtiku un ūdeni. Tikai retais no viņiem strādā kādu algotu darbu un var finansiāli palīdzēt ģimenei. Daudzi Masaji pārtiek arī no suvenīru izgatavošanas un tūristu naudas, kuri maksā, lai redzētu kādu no Masaju sadzīves rituāliem.  

Masaju sieviete

 

Neatkārtojamais garšvielu maisījums

Jo ilgāk Kenijā dzīvojam, jo vairāk esam pārsteigtas par tās dabas daudzveidību un neaprakstāmo skaistumu. Klasiski Āfrika asociējas ar safari braucieniem pa savannām, kur var dabā sastapt lauvas, žirafes, ziloņus utt. Papildus tam Kenijā var pastaigāties pa vairāku simtu gadu veciem lietus mežiem, padzīvot uz salas Viktorijas ezerā, kas ir viens no pasaules lielākajiem ezeriem, redzēt tuksnešaino cilvēces šūpuli Rifta ieleju, kur arheoloģiskajos izrakumos atrasti vieni no vecākajiem cilvēkveidīgo kauliem un, protams, gulšņāt Indijas okeāna krasta baltajās smiltīs. Kad pabeidzam mūsu trīs mēnešus ilgušo projektu, ar pilnu krūti metamies Kenijas izpētīšanā. Tā kā esam jau apguvušas sabiedriskā transporta lietošanas īpatnības, droši dodamies neskaitāmu stundu tālos braucienos, lai apskatītu pēc iespējas vairāk no tā, ko šī burvīgā zeme piedāvā. Arī pie trūcīgām sadzīves ērtībām esam pieradušas, tādējādi dušas un civilizētas tualetes trūkums, nav nekāds šķērslis. Vietējie un arī mēs izmantojam sabiedriskā transporta busiņus „matatu” – parasti sagrabējuši Toyota mikroautobusi. Tie parasti ir pārpildīti un nereti cilvēki sēž arī viens otram klēpī, ejā starp sēdekļiem tiek novietots dēlītis, lai būtu papildus vietas, turklāt cilvēki stāv arī ārpusē pieķērušies pie busiņa pa atvērtajām durvīm. Tiklīdz ierodamies laukumā, kas ir kā autoosta, no kuras atiet visi matatu, mūs aplenc busiņu vadītāji un katrs mūs grib ievilkt savā, jo cer, ka mēs nezinām vietējās cenas un samaksāsim viņiem daudz naudas. Šeit viņiem nākas rūgti vilties, jo neesam bagātas baltās tūristes, kā viņiem liekas, bet meitenes, kas jau apguvušas kaulēšanos.

Meitenes no Eiropas parāda, ko var!

Neveiklās un nevarīgās baltās meitenes - tā padomā visi, mūs pirmo reizi satiekot. Pēc vairākām tur nodzīvotām nedēļām, jau apnīk skaidrot, ka pašas nesam no akas ūdeni, mākam uztaisīt ēst un pašas ar rokām mazgājam savu veļu. Maldīgie priekšstati par baltajiem kā neko nevarīgiem un trausliem radījumiem nebeidz pārsteigt. Kad nenogurusi sāku stāstīt par dzīvi Latvijas laukos, kur aka un sausā tualete nav nekāds retums, vietējo acis izbrīnā izplešas: „vai tad pie jums visu jūsu vietā nedara mašīnas?”.  Atšķirīgu attieksmi savas ādas krāsas dēļ izjūtam ik uz soļa. Par pakalpojumiem un precēm mums tiek nosauktas citas krietni augstākas cenas, ko mēs ātri „atkožam” un ar vietējo jauniegūto draugu palīdzību tiekam gudras, cik kas īstenībā maksā. Mūs kā gandrīz pasaku tēlus uztver arī mūsu projektā iesaistītie jaunieši. Trijos mēnešos mums vietējai jauniešu nevalstiskajai organizācijai jāpalīdz izveidot un pilnveidot dažādus sabiedrības informēšanas instrumentus (piemēram, mājas lapu, video un fotogrāfijas). Brīvprātīgie jaunieši šajā organizācijā, iesaista bērnus futbolā un paralēli viņus apmāca par dažādiem veselības jautājumiem, nodrošina viņiem dažāda veida neformālo izglītību. Galvenais mērķis ir iesaistīt meitenes, kurām Kenijā, kā izteikti patriarhālā valstī lemts sēdēt mājās un darīt tikai mājas uzkopšanas un uzturēšanas darbus. Turklāt bieži vien meitenes pārtrauc mācības, jo ģimenēm nav līdzekļu apmaksāt skolu. Jā, Kenijā skolas izglītība ir par maksu. Labi spēlējot futbola komandā, mazajām skolniecēm ir iespēja iegūt skolas maksu, kā arī piedalīties dažādos pasākumos un socializēties, kas viņām turpmāk paver ceļu uz labākām iespējām nākotnē. Neskatoties uz šiem jaukajiem nodomiem, meitenes un sievietes turpina būt smago mājas darbu darītājas, bērnu audzinātājas un smagumu nesējas, jo vīriešiem te pieņemts īpaši neko nedarīt. Viņi var dienām ilgi laiku pavadīt ar draugiem, sēžot ceļa malā un jauki pļāpājot. Šāda ģimenes kārtība, kur turklāt vienam vīram var būt vairākas sievas, gadsimtiem ilgi valda vairumā Kenijas vietējo cilšu. Kopumā Kenijas teritoriju apdzīvo 42 ciltis, kas izskaidro neiedomājamo kultūras daudzveidību vienas valsts robežās. Dzīve Kenijas vidienē krasi atšķiras no dzīves tuksnešainajos valsts ziemeļos vai Indijas okeāna piekrastē, kur kā neatkārtojams kokteilis sajaukušās arābu, indiešu un Āfrikas pirmiedzīvotāju saknes. 

Zaļo banānu mizošana un pagatavošana 

 Tā tiek vākts dzeramais un saimniecībā nepieciešamais ūdens 

 Trauku mazgāšana

 Veļas mazgāšana

Ņam...

Tradicionāli Kenijā ēd drupanu kukurūzas miltu biezputru ugali kopā ar pupiņām vai sautētiem dārzeņiem, kā arī sāļu pankūku chapati.

 Gederi (pupiņas ar kukurūzu)

 Čapati ar pupiņām

  Čapati ar kels (zaļumi)

 Mandazi

Kenija mūs sagaida atplestām rokām

Ierodoties ciematā, kur mums būs jādzīvo 3 mēneši, esam laimīgas, ka noīrēšanai atrodas neliela ķieģeļu mājiņa ar elektrības pieslēgumu nevis māla/dubļu būda bez elektrības, kādās dzīvo gandrīz visi ciema iemītnieki. Oyugis ciems atrodas vienā no auglīgākajām Kenijas daļām netālu no Viktorijas ezera, kur tuksnešaino Āfrikas ainavu nomaina zaļi kalni un lejas, kukurūzas lauki un banānkoki. Mūsu ierašanās un apmešanās uz dzīvi ir gandrīz gada notikums vietējiem iedzīvotājiem, jo cilvēki ar baltu ādas krāsu te ir liels retums. Dažreiz uz īsu brīdi ieklīst pa kādam kristīgajam misionāram vai kāda starptautiska labdarības projekta pārstāvim. Bet divas baltādainas meitenes, kas gatavas dzīvot vietējo vidū, viņos raisa tik lielu interesi, ka katru dienu, dodoties uz vietējo tirgu vai citās gaitās, mūs pavada skaļi saucieni „muzungu, muzungu” („baltais” suahili valodā) un cilvēki nāk klāt runāties un mūs aptaustīt.