Jo ilgāk Kenijā dzīvojam, jo vairāk esam pārsteigtas par tās dabas
daudzveidību un neaprakstāmo skaistumu. Klasiski Āfrika asociējas ar safari
braucieniem pa savannām, kur var dabā sastapt lauvas, žirafes, ziloņus utt.
Papildus tam Kenijā var pastaigāties pa vairāku simtu gadu veciem lietus mežiem,
padzīvot uz salas Viktorijas ezerā, kas ir viens no pasaules lielākajiem
ezeriem, redzēt tuksnešaino cilvēces šūpuli Rifta ieleju, kur arheoloģiskajos
izrakumos atrasti vieni no vecākajiem cilvēkveidīgo kauliem un, protams,
gulšņāt Indijas okeāna krasta baltajās smiltīs. Kad pabeidzam mūsu trīs mēnešus
ilgušo projektu, ar pilnu krūti metamies Kenijas izpētīšanā. Tā kā esam jau
apguvušas sabiedriskā transporta lietošanas īpatnības, droši dodamies neskaitāmu
stundu tālos braucienos, lai apskatītu pēc iespējas vairāk no tā, ko šī burvīgā
zeme piedāvā. Arī pie trūcīgām sadzīves ērtībām esam pieradušas, tādējādi dušas
un civilizētas tualetes trūkums, nav nekāds šķērslis. Vietējie un arī mēs
izmantojam sabiedriskā transporta busiņus „matatu” – parasti sagrabējuši Toyota
mikroautobusi. Tie parasti ir pārpildīti un nereti cilvēki sēž arī viens otram
klēpī, ejā starp sēdekļiem tiek novietots dēlītis, lai būtu papildus vietas,
turklāt cilvēki stāv arī ārpusē pieķērušies pie busiņa pa atvērtajām durvīm. Tiklīdz
ierodamies laukumā, kas ir kā autoosta, no kuras atiet visi matatu, mūs aplenc busiņu vadītāji un
katrs mūs grib ievilkt savā, jo cer, ka mēs nezinām vietējās cenas un
samaksāsim viņiem daudz naudas. Šeit viņiem nākas rūgti vilties, jo neesam
bagātas baltās tūristes, kā viņiem liekas, bet meitenes, kas jau apguvušas
kaulēšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru