pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

Neatkārtojamais garšvielu maisījums

Jo ilgāk Kenijā dzīvojam, jo vairāk esam pārsteigtas par tās dabas daudzveidību un neaprakstāmo skaistumu. Klasiski Āfrika asociējas ar safari braucieniem pa savannām, kur var dabā sastapt lauvas, žirafes, ziloņus utt. Papildus tam Kenijā var pastaigāties pa vairāku simtu gadu veciem lietus mežiem, padzīvot uz salas Viktorijas ezerā, kas ir viens no pasaules lielākajiem ezeriem, redzēt tuksnešaino cilvēces šūpuli Rifta ieleju, kur arheoloģiskajos izrakumos atrasti vieni no vecākajiem cilvēkveidīgo kauliem un, protams, gulšņāt Indijas okeāna krasta baltajās smiltīs. Kad pabeidzam mūsu trīs mēnešus ilgušo projektu, ar pilnu krūti metamies Kenijas izpētīšanā. Tā kā esam jau apguvušas sabiedriskā transporta lietošanas īpatnības, droši dodamies neskaitāmu stundu tālos braucienos, lai apskatītu pēc iespējas vairāk no tā, ko šī burvīgā zeme piedāvā. Arī pie trūcīgām sadzīves ērtībām esam pieradušas, tādējādi dušas un civilizētas tualetes trūkums, nav nekāds šķērslis. Vietējie un arī mēs izmantojam sabiedriskā transporta busiņus „matatu” – parasti sagrabējuši Toyota mikroautobusi. Tie parasti ir pārpildīti un nereti cilvēki sēž arī viens otram klēpī, ejā starp sēdekļiem tiek novietots dēlītis, lai būtu papildus vietas, turklāt cilvēki stāv arī ārpusē pieķērušies pie busiņa pa atvērtajām durvīm. Tiklīdz ierodamies laukumā, kas ir kā autoosta, no kuras atiet visi matatu, mūs aplenc busiņu vadītāji un katrs mūs grib ievilkt savā, jo cer, ka mēs nezinām vietējās cenas un samaksāsim viņiem daudz naudas. Šeit viņiem nākas rūgti vilties, jo neesam bagātas baltās tūristes, kā viņiem liekas, bet meitenes, kas jau apguvušas kaulēšanos.

Meitenes no Eiropas parāda, ko var!

Neveiklās un nevarīgās baltās meitenes - tā padomā visi, mūs pirmo reizi satiekot. Pēc vairākām tur nodzīvotām nedēļām, jau apnīk skaidrot, ka pašas nesam no akas ūdeni, mākam uztaisīt ēst un pašas ar rokām mazgājam savu veļu. Maldīgie priekšstati par baltajiem kā neko nevarīgiem un trausliem radījumiem nebeidz pārsteigt. Kad nenogurusi sāku stāstīt par dzīvi Latvijas laukos, kur aka un sausā tualete nav nekāds retums, vietējo acis izbrīnā izplešas: „vai tad pie jums visu jūsu vietā nedara mašīnas?”.  Atšķirīgu attieksmi savas ādas krāsas dēļ izjūtam ik uz soļa. Par pakalpojumiem un precēm mums tiek nosauktas citas krietni augstākas cenas, ko mēs ātri „atkožam” un ar vietējo jauniegūto draugu palīdzību tiekam gudras, cik kas īstenībā maksā. Mūs kā gandrīz pasaku tēlus uztver arī mūsu projektā iesaistītie jaunieši. Trijos mēnešos mums vietējai jauniešu nevalstiskajai organizācijai jāpalīdz izveidot un pilnveidot dažādus sabiedrības informēšanas instrumentus (piemēram, mājas lapu, video un fotogrāfijas). Brīvprātīgie jaunieši šajā organizācijā, iesaista bērnus futbolā un paralēli viņus apmāca par dažādiem veselības jautājumiem, nodrošina viņiem dažāda veida neformālo izglītību. Galvenais mērķis ir iesaistīt meitenes, kurām Kenijā, kā izteikti patriarhālā valstī lemts sēdēt mājās un darīt tikai mājas uzkopšanas un uzturēšanas darbus. Turklāt bieži vien meitenes pārtrauc mācības, jo ģimenēm nav līdzekļu apmaksāt skolu. Jā, Kenijā skolas izglītība ir par maksu. Labi spēlējot futbola komandā, mazajām skolniecēm ir iespēja iegūt skolas maksu, kā arī piedalīties dažādos pasākumos un socializēties, kas viņām turpmāk paver ceļu uz labākām iespējām nākotnē. Neskatoties uz šiem jaukajiem nodomiem, meitenes un sievietes turpina būt smago mājas darbu darītājas, bērnu audzinātājas un smagumu nesējas, jo vīriešiem te pieņemts īpaši neko nedarīt. Viņi var dienām ilgi laiku pavadīt ar draugiem, sēžot ceļa malā un jauki pļāpājot. Šāda ģimenes kārtība, kur turklāt vienam vīram var būt vairākas sievas, gadsimtiem ilgi valda vairumā Kenijas vietējo cilšu. Kopumā Kenijas teritoriju apdzīvo 42 ciltis, kas izskaidro neiedomājamo kultūras daudzveidību vienas valsts robežās. Dzīve Kenijas vidienē krasi atšķiras no dzīves tuksnešainajos valsts ziemeļos vai Indijas okeāna piekrastē, kur kā neatkārtojams kokteilis sajaukušās arābu, indiešu un Āfrikas pirmiedzīvotāju saknes. 

Zaļo banānu mizošana un pagatavošana 


 Tā tiek vākts dzeramais un saimniecībā nepieciešamais ūdens 


 Trauku mazgāšana

 Veļas mazgāšana

Ņam...

Tradicionāli Kenijā ēd drupanu kukurūzas miltu biezputru ugali kopā ar pupiņām vai sautētiem dārzeņiem, kā arī sāļu pankūku chapati.

 Gederi (pupiņas ar kukurūzu)

 Čapati ar pupiņām



  Čapati ar kels (zaļumi)



 Mandazi