Viktorijas ezers

Mūsu mērķis ir Viktorijas ezers un tā 65 km² lielā Mfangano sala, ko apdzīvo Suba cilts. Uz salas var nokļūt, braucot 2,5 h ar laivu no sauszemes. Viktorijas ezers ir gandrīz 68 800 km²  liels un pēc platības ir lielākais tropiskais ezers pasaulē. Mfangano salā virmo neskartā pirmatnība. Mūs pārsteidz klusumā skanošās dīvainās putnu balsis, mangrovēs piesietās koka laivas un salas vidū esošais kalns, aiz kura aizķēries balts mākonis. Šeit neko dižu dārzā nevar izaudzēt, jo lietus līst ļoti reti. Visi produkti uz salu tiek atgādāti ar laivu. Nakšņojam Suba cilts etnogrāfiskajā muzejā, kur blakus šķēpiem, vairogiem un dažādos rituālos izmantotām maskām mūs sagaida 5cm liels prusaks. Ņemu piemēru no vietējiem un gatavojos nopeldēties ezerā, neskatoties uz manas vācu kolēģes Evas iebildumiem, ka tropos saldūdenī peldēties nedrīkst. Tur esot visādi kukaiņi parazīti un vēl pirms kāda laika Viktorijas ezerā esot mitinājušies krokodili. Tā kā pēdējos trīs mēnešus dzīvojot sarkano smilšu putekļos bez dušas, biju neizsakāmi laimīga ieraugot ezera ūdeni un jau prātā izsapņojusi savu iegremdēšanos tajā, Evas aizrādījumi izgaisa kaut kur tālumā. Vietējie iedzīvotāji bija patīkami pārsteigti ne tikai par mūsu ierašanos uz salas, bet arī par solidaritāti peldoties kopā ar viņiem.  Pa nakti ezera virsma tālumā pārklājas ar neskaitāmiem spožiem punktiem, kas ir citu salu zvejnieki un ar pie laivām piestiprinātām petrolejas lampām devušies zvejot zivis. Laivas, kas pārvadā cilvēkus, nepiestāj piestātnēs, jo tur tādas vienkārši nav. Kad ir pāris metri līdz krastam, pasažieri novelk kurpes un no laivas lec paši ūdenī, bet citi samaksā aptuveni 5 santīmus un viņus ar visām somām sagaida un aiznes stipri vīri, kuri dežurē krastā. Arī mēs izmantojām šo dīvaino pakalpojumu, kas sākumā likās jocīgi, bet redzot cik profesionāli tieku pacelta kā pūciņa ar visu somu un aiznesta pa ūdeni, jutos jau ērtāk.  

Kakamega lietus mežs

Mūs pārsteidz Kakamega lietus mežs, kas ir senākais mežs Kenijā. Starp liānām un augstajām koku lapotnēm lēkā dažādu retu sugu pērtiķi. Džungļu mitrais tropiskais gaiss mūs pārklāj ar vieglu rasu. Saule knapi izlaužas starp lietus lāšu pielijušām koku lapām. Vairākus kilometrus garo pastaigu esam sākušas līdz ar saullēktu, jo katru dienu pēcpusdienā mežā noteikti līst. Tāpēc jau tas ir lietus mežs.  Kad dodamies prom, uz meža ceļa pēcpusdienas atpūtai nodevušās paviānu ģimenes. Mums tuvojoties, lielie dzīvnieki slinki paiet malā un lēnām ieiet džungļu biezoknī. Jūtamies vainīgas, ka esam tos iztraucējušas, jo mūsu virzienā vērstie skatieni vēsta nepārprotamu neapmierinātību. 

Masaji

Dodoties uz Maasai Mara dabas parku pie Tanzānijas robežas, kur rudenī notiek lielā savvaļas dzīvnieku migrācija, esam pārsteigtas redzot Masaju cilts dzīves veidu. Tā ir vienīgā Kenijas cilts, kas turas pie gadsimtiem senām dzīvošanas tradīcijām un absolūti atsakās adaptēties mūsdienu pasaulē. Šīs cilts pārstāvji tērpušies sarkanos lakatos gana savus mājlopus, kas cenšas atrast ko ēdamu tuksnešainajā augsnē. Masaji neko neaudzē, tikai tur milzīgus mājlopu ganāmpulkus. Nevienu no savām kazām vai aitām viņi nekad nepārdos, jo viņiem ar lopiņiem esot dvēseliska saikne. Sausuma periodos šajā teritorijā klājas grūti gan Masajiem, gan lopiņiem. Ja viņi pārdotu kaut pāris mājlopus, viņi varētu atļauties pārtiku un ūdeni. Tikai retais no viņiem strādā kādu algotu darbu un var finansiāli palīdzēt ģimenei. Daudzi Masaji pārtiek arī no suvenīru izgatavošanas un tūristu naudas, kuri maksā, lai redzētu kādu no Masaju sadzīves rituāliem.  

Masaju sieviete